Filed under: Uncategorized
no karlik pieņemts:
1. Trakajos tīņa gados abas ar Aigu trakoti mīlējām The Prodigy. 1997./8. ziemā pat izdīcām naudu vecākiem un aizbraucām uz viņu koncertu, kas notika Tallinā…trakajos tīņa gados arī lietojām dažādus dzērienus, par ko mūs Tallinas arēnā iesildītāju laikā paņēma ciet… un veda pa gariem līkumotiem gaiteņiem…un lika rakstīt protokolu. Es aiz stresa uzrakstiju, ka mans tētis strādā “Meet Combinat”. Nebiju sajutusies tik lielos sūdos ever savā dzīvē, bet finālā mums lika parādīt to stendu, kurā mums pārdeva alu, un palaida vaļā…
2. Man nekad nav urbts neviens zobs, toties bērnībā esmu bijusi atbrīvojusi sevi no diviem nagiem.
3. Savas dzīves laikā esmu dzīvojusi 13 dažādās dzīvesvietās (tikai 3 no tām Rīgas studiju laikā).
4. Lieliskākā lieta, ko esmu izdomājusi sapnī, ir mamuts-samurajs. Pie tam mamuts var būt mamuts-samurajs tikai tad, ja ir dzīvojis vismaz 100 gadu.
5. Vienā no Valmieras dzīves vietām vecāki nodarbojās ar cāļu tirdzniecību, kas nozīmē, ka mājā, kuru īrējām, viena istaba bija atvēlēta mazu, dzeltenu, pūkainu radībiņu barošanai un uzturēšanai. Mēs ar māsu atklājām, ka cāļiem vairāk par buļļiem sarkanas lupatiņas lietas kaitnošas, un mēs taisijām cāļu sarkanulupatiņupakaļdzīšanās trases.
6. Kad biju pavisam maza, testēju cilvēku uzdrīkstēšanos. Kaitināju vienu beibi, kas tā jau aiz dusmām bij pavērsusi pret mani kluču kasti, bet es turpināju kaitināt, jo man likās, ka mest jau nu viņa neuzdrošināsies… well, I was wrong 
7. Studiju laikā producentu grupai “Hansamedia” palīdzēju taisīt raidījum “Futūršoks”. Viens no raidijumiem bija par hipnozi un es Dr. Jāņa Zālīša himself ietekmē izdūru adatu cauri savai ādai.
Liekas tiešām vērtīga blogroļļu tradīcija, kuru gribas turpināt. Dārgā Kerija, septiņas lietas no Jūsu skapja atklātībai lūdzu
Filed under: Uncategorized
Par to, kā beidzās iepriekš aprakstītais jaukais vakars īsti pat atcerēties negribas..baltvīns nolēma, ka ne vien pakutinās manas sinapses līdz apreibšu, bet pasāks kaut ko jautrāku, kas īsumā varētu tikt aprakstīts kā trusītis centrifūgā… turpmāk sarkanvīns it is.
Bet tas tā.
Pateicoties draugiem un viņu brīvajam laikam, esmu uzzinājusi par mākslinieku James C. Christensen (http://www.jameschristensen.com/). Ar māksliniekiem man ir tā pat kā ar smaržām – vai nu neuzrunā, vai nenormāli patīk, kas, arī kā ar smaržām, notiek reti. Viena daļa šī onkuļa gleznu burvīgi un ar maigu humoru padara redzamus cilvēku bezjēdzīgos centienus būt svarīgiem virspusējās dzīves kategorijās, citas ir vairāk reliģiskas, bet arī ne-atgrūdoši, bet pat saviļņojoši (atkal runāju pilnīgi subjektīvi, jo nu nekā savādāk par mākslu manuprāt runāt nevar). Heniwey, kad būšu liela un bagāta, mēģināšu kādu viņa darbu iekarināt savā miteklī kādā redzamā vietā.
Vēlreiz noskatijos Waking life. Lielisks indi-ekskurss eksistenciālismā. Kad nav laika lasīt dižus autorus un nav spēka prātot lielas domas, šī filma patīkami atveldzē.
p.s. Bodyshopa vannas putas Deep Sleep dod pa zemapziņu, visu laiku gribas iet vannā…
Filed under: Uncategorized
jā, sen neko neesmu iemūžinājusi virtuālajā informācijas izplatījumā. vakars visnotaļ jauks, gribas pamētāties ar epitetiem, jo trūkst dārgo biologu draugu, kuru sabiedrībā to lietošana ir tik ierasts process. cepu lazaņju, noēda pa tīro, un teica, ka laba. good. what.cd freeleech bija tik ārprātīgi kruts pasākums…baltvīns.nu pat jāapstājas papildināt glāzi, kas gan bija stimuls atkal atvērt šo tīmekļa vēmekļa vietni pietni.
heniwei, gribas vēl jaunas mūzikas. lali puna, lovage, isan, mad season, hella, medications etc. tikai daži ieguvumi no what.cd lieliskajām 60 stundām.. un, protams, Kārļa.
jauku dienu
Filed under: fakti+prātojumi
Mana galva mēdz sastrādāt dažādas interesantas domas, kad tā tiek īsā laika periodā gruzīta ar kalnu zinātniskas informācijas…kā tas notiek pēdējo nedēļu un notiks vēl turpmākās divas, līdz brīdim, kad es kā tāds zālēdājs to visu atgremošu dažiem jaukiem profesoriem bioloģijas fakultātes doktorantu eksāmenā…nu un viena tāda doma mani tik ļoti saviļņoja, ka pat sarosījos izveidot blogu, lai to ekspresētu kādam kaut kur te ārā.
Cik jau nopratāt no ievada, mēdzu ikdienā nodarboties ar šķietami ar realitāti nesaistītām lietām, bet kurām (konkrētāk audzēju pētījumu rezultātiem) ir cerība tapt par realitāti kādā gaišā nākotnes dienā, un prātojumi reizēm būs saistīti ar diezgan emm šķietami ar realitāti nesaistītām lietām, kā kaut kādas molekulas kaut kur mūsos vai ap mums etc. Varbūt šis izklausijās kā attaisnojums, bet vairāk gan domāts kā paskaidrojums vai brīdinājums:)
Bet tad vienreiz pie lietas. Tātad, mācoties visu molekulāro bioloģiju (ko nu pagaidām ir izdevies par to saprast), sastapos ar diezgan lielisku faktu – sievietes ir himēras. Vārda tiešā nozīmē. Atļaušos dažas detaļas – vīriešiem katrā šūnā ir 1 X un 1 Y hromosoma. Sievietēm ir 2 X (viena mantota no tēva, otra – no mātes), no kurām viena ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem tiek izslēgta, lai kompensētu savādāk negodīgo pārsvaru pār fellow guys. Izslēgšana notiek brīdī, kad mazais cilvēciņš vēl ir mammas vēderā un izskatās pēc caurspīdīga pikucīša, kas satāv no dažiem tūsktošiem šūnu (pieaugušam cilvēkam ir vairāk kā 100 triljoni šūnu), un katra šūna randomā veidā inaktivē vai nu no mātes, vai no tēva mantoto X hromosomu. Hromosomas vienā pārī, protams, ir ļoti, ļoti līdzīgas, bet ne identiskas. Tālāk, šim mazajam pikucītim turpinot dalīties, izveidojas sievietes ķermenis, kurš sastāv no mozaīkveidīgiem orgāniem, kurā šūnas atšķiras ar aktīvo X hromosomu. Kāda tam jēga? Kā jau sākumā teicu – šķietami nekāda, taču tomēr ir – piemēram, slimības, kur viena sīciņa izmaiņa X hromosomā liedz attīstīties sviedru dziedzeriem, skārtām dāmām ir mozaīkveidīga āda, kur dažās vietās šo dziedzeru nav, bet citās ir (protams, ar nosacijumu, ka vismaz otra X hromosoma ir normāla), turpretī nabaga džeki, kas ir šādas mutācijas nēsātāji, tik viegli cauri netiek. Kāds jaukāks piemērs – dažu šķirņu kaķenēm (šķirnes nosaukumu gan nepateikšu) kažoks var veidoties divkrāsaini plankumains kamēr kaķi būs vai nu vienā, vai otrā krāsā. Tādejādi, redzot plankumus, vienmēr zināsiet konkrētās šķirnes kaķēna dzimumu.
Es īsti nevaru izskaidrot savu sajūsmu par šo faktu. Lai tā būtu arhetipiska vienotības sajūta ar māti dabu vai grieķu dievībām (velnībām?)… Vairs nav pamata apgalvot, ka sievietes visas ir vienādas, jo pat viena ķermeņa ietvaros viņas atšķiras (kas varbūt ir arī visu problēmu/risinājumu pamatā?)…Pieļauju, ka kādreiz tālu, tālu nākotnē būs modē dāmām ādas krāsa šaha galdiņa, leopardādas vai vienkārši Lavijas (lai gan šaubos, ka tā tik ilgi eksistēs) karoga krāsās…
